Izglītība: Rīgas lietišķās mākslas koledža, tēlniecības nodaļa
Latvijas Mākslas akadēmija – maģistra grāds tēlniecībā
Darbs: Rīgas Lietišķās mākslas koledža – tēlniecības nodaļas vadītāja
No 1996. gada – SIA „Manass” prezidente
No 2007. gada – Privātā bērnudārza un sākumskola “Vinnijs” direktore
No 2011. gada – Pētera Vaska fonda priekšsēdētāja
Izstādes: Kopš 90. gadu sākuma piedalās Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Somijā u.c.
piecas personālizstādes – „Samtainā pēcpusdiena”, „Viens pret vienu”, „Piesarkusī jūra” u.c.
Darbi atrodas privātkolekcijās: Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Somijā, Kanādā, Amerikā, Austrālijā, Zviedrijā u.c. Mākslinieku savienības biedre no 1996. gada.
Bronzā tvertā mīla un spēks
Tēlniece Regīna Deičmane pieder atjaunotās Latvijas mākslinieku pirmajai paaudzei, kuru talants uzplauka pērnā gadsimta 90. gados. Tas bija laiks, kad mūsu izstāžu zālēs parādījās mākslinieces pirmās personālizstādes. Latvijas mākslas dzīvē Regīna ienāca nevis kā bikls iesācējs, bet ar vīrišķīgas pārliecības spēku un māksliniecisko tvērienu. Viņas darbi tika pamanīti un atzinīgi novērtēti gan mākslas vērtētāju, gan cienītāju lokā. Tā, piemēram, „Zemes banka” savu telpu prestiža celšanai 1995. gadā iegādājās Regīnas Deičmanes bronzas skulptūru „Skrejošā”, kas iezīmēja jaunu ievirzi latviešu laikmetīgajā tēlniecībā. Darba veidošanā jaušama viegla atsauce uz izcilo Rietumeiropas modernisma klasiķi, šveiciešu tēlnieku Alberto Džakometi. Taču, ja viņam raksturīgas izstīdzējušas un statiskas figūras, tad Regīna Deičmane šo konceptu attīsta ekspresīvā, kaislīgā dinamismā un trauksmē. Un tas daudzējādi sabalsojas un atspoguļo arī pašas mākslinieces raksturu un personību.
Regīna Deičmane ir baudījusi labu māksliniecisko izglītību. Iesākumā, 80. gadu pirmajā pusē, tās bija mācības Rīgas Lietišķās mākslas koledžas tēlniecības nodaļā, tad sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, kur topošās mākslinieces tēlniecisko prasmi veidoja profesors Bruno Strautiņš.
Akadēmiju Regīna pabeidza 1996. gadā ar maģistra darbu „Sieviete”. Paralēli studijām, līdz 1997. gadam, jaunā māksliniece vadīja tēlniecības nodaļu Rīgas Lietišķās mākslas koledžā un deva savu ieguldījumu šīs mākslinieciskās nozares attīstībā. Tad sekoja biznesa gaitas, kas saistītas ar arhitektūru, celtniecību, nekustamajiem īpašumiem privātfirmā „Manass”.
Taču darījuma cilvēka rosība nav nomākusi mākslinieces radošo dzirksti. Aizritējušā desmitgadē Regīna Deičmane ir izveidojusi savu noteiktu māksliniecisko rokrakstu. Pēdējo gadu izstādēs lielākoties esam vērojuši tēlnieces veidotās mazā izmēra skulptūras. Taču to izmērs, kas daudzējādi samērots ar dzīvokļu un ofisu interjeru mākslinieciskās akcentēšanas iespējām, būtībā atklājās kā lielāku darbu pieteikums. Savā izteiksmībā Regīna Deičmane ir monumentāliste. Un, šķiet, tas ir tikai laika un tehnisku blakusapstākļu jautājums, kas mūs šķir no šīs mākslinieces diždarbiem bronzā vai akmenī.
Respektējot mazo formu autonomo vērtību, Regīnas Deičmanes tēlu plastika rosina uztvert tos arī kā priekšdarbu kaut kam dimensijās lielākam. Visam pamatā šeit ir cilvēka ķermeņa formas māksliniecisks vispārinājums. Fascinējošs ir tēlnieces konsekventais skulptūru iedalījums vīrišķajā un sievišķajā grupā ar atbilstošu formas izteiksmi. Vīri tiek interpretēti uzsvērti raupji, robusti, ar uzirdinātām virsmām un dramatiskām gaismēnu pārejām muskuļu locījumos. Savukārt sievietēm piešķirtas dizainiskas plūdlīnijas formas, kas prasās pēc skatītāja roku pieskāriena un glāstiem, kuri izpaustos kā mākslinieka izprovocēts mīlestības akts. Tēli šeit nereti ir vienkāršoti līdz pat skulpturālas zīmes vai hieroglifa līmenim, dažkārt tie balansē pat uz abstrakcijas robežām. Regīnas Deičmanes veidojumu monumentalitātes potenciāls rosina atcerēties arī britu tēlniecības lielmeistara Henrija Mūra formu valodu. Šķiet, tajā abi autori varētu labi saprasties.
Mākslinieces radošajā attīstībā liela nozīme bijusi zināšanām un pieredzei arī dizaina jomā. Tas viņai ļauj izvērtēt katru tēlniecības darbu arī no šī aspekta. Varbūt, pateicoties dizaineriskam lietu vērtējumam un skatījumam intelektuālos līmeņos, vieglāk ir distancēties no iespējamiem piezemēta naturālisma vilinājumiem. Katrā ziņā Regīna Deičmane ir viena no tām retajām māksliniecēm, kas prot novērtēt visus vides estētikas aspektus, un prot tos arī organizēt. Līdz ar to skulptūra viņas mākslinieciskajā darbā nav kaut kas no apkārtnes konteksta.
Regīnas Deičmanes tēlniecībai ir raksturīga konceptuāla skaidrība un konsekvence, kā arī smalki kopta formu estētika un kultūra. Mākslinieciskās formas perfekcija un elegance šeit ir sabalansēta ar saturisko poēziju un spiritualitāti. Un tās latviešu tēlniecības dažkārt robustajā vidē ir visnotaļ apsveicamas kvalitātes. Nu tur stabili ienākusi viena spēcīga personība, kurai savs vārds ir sakāms, kuras darbus gaida pasaule…